Attālinātie

Attālinātie. Jauno autoru pandēmijas laika stāsti.

Grāmatas pasūtīšanai lūgums izmantot kontaktu formu.

IESKATS GRĀMATĀ:

Ieva Melgalve. Satuvinātie

Literārās Akadēmijas prozas grupa tik tikko bija sākusi darbu – jaunie autori, no kuriem lielākā daļa necik daudz nebija rakstījuši, satikās 2020. gada sākumā –, kad pēkšņi sākās Covid-19 pandēmija. Neticami īsā laikā no tikšanās klātienē nācās pāriet uz tikšanos tiešsaistē, kas tajā laikā bija tehnoloģiski sarežģīts un grūti apgūstams pasākums, un kaut kādā maģiskā veidā apvienot dzīvi jaunajā realitātē ar rakstīšanu, turklāt vēl mēģināt kaut cik tikt galā ar savu paniku, bailēm, jaunas dzīves sākuma aizrautību, introvertu prieciņiem un mājās strādājošo izdegšanu.

Meldra Ķemere. Attālinātās mācības

Attālināto mācību apstākļos bija daudz vieglāk izdarīt to, ko jau ļoti sen gribējās, bet pietrūka drosmes. Ikdienišķā dzīves upe it kā nepārvarami plūda vienā nemainīgā virzienā, un Agnese nespēja iztēloties, kā gan viņa varētu nostāties šai straumei pretī, kā varētu izdarīt kaut ko tādu, ko no viņas neviens negaida. Tas likās tik neiespējami, nepārvarami. Bet pandēmija kā saprotošs ārsts izvilka starp viņu un pasauli baltu aizslietni, lai Agnese varētu mierīgi pārģērbties jaunai dzīvei, ārēji un iekšēji, un kā zvaigzne iznākt visu priekšā – lepna un tumšos toņos mirdzoša.

Meldra Ķemere. Četrspārnainie

Mums vairs nevajag to pasauli aiz loga, mums nevajag četrspārnainu mīluli, mēs esam paši sev četrrokains un četrkājains mīlulis. Četracaina radība, kas raugās uz sevi spogulī un smaida ar savām četrām lūpām. Četriem lāpstiņu spārniem uz muguras, izdīgušiem, bet vēl neizaugušiem. Kad tas notiks, arī mēs priecīgi zumēsim virs zaļiem laukiem saulrietā.

Sandra Bormeistere. Miglas zona

Koridorā var dzirdēt švīkstus no plēves uzvalkiem, kas eņģeļiem nosedz spārnus. Dažreiz klusumā dzirdu ratu vienveidīgo dunoņu, braucot pa koridora eju… kārtējais, bet kādam vienīgais. Es zinu, ka Ralfs ir darījis visu, lai es pamostos. Viņš ir sarunājis ar eņģeļiem manu dzīvību.

Sandra Bormeistere. Mamma

Uz ārstu jautājumu, vai kāds nesen ir bijis vai atgriezies no ārzemēm, Jēkabs atbildi vairs nedzird. Kā nevarīgu čupiņu ārsti mammu ietin sedziņā un pārvieto nestuvēs.

Džena Andersone. Rekivēms Bermudu trijstūrim

"Estere, mani sauc Estere, bet var arī par Ešu, viņa bija pasmaidījusi. Tajā pašā dienā, kad Esterei beidzās dežūra, Stefans aizbrauca viņai līdzi uz mājām. Estere pievāca viņu no lidostas soliņa kā ielas kaķi. Viņš ļāvās. Tajā brīdī šķita, ka tā ir īsta veiksme. Nez cik ilgi būtu jānīkst nemājīgajā lidostas zālē, bet te – glīta šķirtene bez bērniem, turklāt ar savu dzīvojamo platību. Vecāka par Stefanu, ar gadiem ilgi uzkrātas kaislības depozītu un tādu degsmi, kas brīžam robežojās ar apsēstību."

Ieva Bite. Aizveriet acis un strādājiet ar bulli

Par dziednieku Māri Kovaļevu es uzzināju no savas draudzenes. Viņas brālim gaterī bija gadījums, kad kāds cits negaidīti uz līdzenas vietas salauza visu kreiso kāju. Tādas lietas notiek. Tā kā tagad nekur nevar tikt, dziednieks Māris Kovaļevs viņam pa telefonu to kāju esot salicis atpakaļ kopā, jo ārsti tur kaut ko bija nepareizi saoperējuši.

Ieva Īzāka – Harjo. Netīrās pildspalvas

– Pastiepiet rokas uz priekšu, pielieciet pirkstu pie deguna un aizejiet taisni pa diagonāli līdz logam.
– Tā vienkārši iet?
– Jā, uz priekšu un atpakaļ.

Aira Celma. Zelta nauda

Daudz naudas bija Patijai. To visu viņai bija iedevis svešinieks Leonardo. Patija jau varēja nopirkt labākos un dārgākos pilsētas namus.

Aira Celma. Ceļš starp kaimiņiem

Redzot ceļmalā kaimiņieni, Spodra pagrieza galvu uz otru pusi, un sasveicināšanās nenotika. Viņas bija kļuvušas par svešiniecēm. Apspriežoties mājās ar vīru, Upīšu mājas ceļa galā tika novietota zīme: Privātīpašums. Nepiederošām personām iebraukt aizliegts.

Annija Streikiša. Cielaviņa

Toreiz dzimšanas dienā pie krustmātes, baudot “Cielaviņu”, Monta bija iepazinusies ar Kārli. Bērnu dienu sirsnīgā draudzība bija pāraugusi abpusējā mīlestībā. Taču Monta arvien izvairījās apstiprināt Kārļa ierosinājumu pārcelties dzīvot pie viņa. Tad būtu jāsāk gatavot un jāuzņemas ikdienas rūpes par mājsaimniecību. Vēl ne. Šad un tad viņi viens pie otra nakšņoja, it īpaši šoziem komandantstundas dēļ. Taču pārcelties pavisam Monta vēl nebija gatava.

Annija Streikiša. Bišukalni

Tik ļoti viņš bija noguris no feldšera amata, ka mēģināja noslēpties dziļos laukos, prom no civilizācijas, prom no izmisušajiem slimniekiem, no beidzamā gada dzeltenajiem skafandriem, no nemitīgā stresa – aizvest cietušo līdz slimnīcai nenomirušu, nenosmakušu, palīdzēt par spīti visiem lāstiem, kurus neglābjami glābjamie mēdza raidīt viņam... Arnis bija izmisis un dusmīgs vienlaikus. Viņš ilgi bija turējis nīgrumu sevī, bija centies būt laipns un labs pret visiem. Līdz šovasar vairs neizturēja, iekšēji salūza. Un aizbēga uz pamesto lauku māju. Negribēja nevienu ne redzēt, ne dzirdēt.

Ilze Vācere. Fronte aiz loga

No rīta pirmais darbs izlēkt pagalmā pa vannasistabas logu, aplaistīt un aprunāties. Kā labi augat? Vai patīk jaunajās mājās? Un citi parastie “zaļo īkšķīšu” jautājumi.

Ilze Aizsila. Plate

Šodien vecmamma nepārmetīs, ka neesam paņēmuši līdzi jaunāko paaudzi, jo braucienam ir īpašs mērķis: vecmāmiņa regulāri, un tas nozīmē, ka biežāk nekā mēs katrs atsevišķi un visi kopā, ēdot salauzusi kārtējo zobu plati. Man vienmēr veco cilvēku ir ļoti žēl. Viņi knapi kust, knapi dzird, knapi runā, knapi ēd. Šodien mēs esam labie mazbērni, vedīsim vecmāmiņu pie daktera. Paši pa masāžām varam braukāt, vai tad nu vecmāmiņai neizpalīdzēsim zobus atjaunot – tie bija vecmāmiņas vārdi vēl toreiz, kad spa saloni strādāja un kad viņai bija jāizņem no poliklīnikas iepriekšējā zobu plate.

Ilze Aizsila. Uzgaidi, lūdzu

Pandēmija, mājsēde... Kas tas vispār par laiku, kad darbabiedrus redz tikai zūmos, kuros paknapo klātesamības ilūziju vēl pacenšas sagandēt interneta nestabilais savienojums? Un vai šādi izskatās mūsu priecīgās kopābūšanas beigas? Aivars, Anna, es. Bāc! Es taču esmu Arita! Tā jau domāju… Boss vienmēr bijis aprēķinātājs: lai būtu vieglāk, izsauc mūs alfabēta secībā. Ak, nabaga biroja vadītāja! Viņai jāturas braši kā tādam kuģa kapteinim. Žēl, nepaspēju ar Viju aprunāties. Neļāva tuvoties. Nedrīkstot drūzmēties, uzkavēties telpā, kurā ir kāds cits. Jāievēro sasodītā distance! Es jau saprotu, saprotu, šefs tiks no mums vaļā, kamēr uzņēmumu vēl var glābt.

Gundaris Kravalis. „Saulrietu sieviete”

Vīrietis raksta Sievietei:
Es gribu šo Sievieti redzēt, bet baidos uz viņu paskatīties.
Es gribu viņai pieskarties, bet baidos aizbiedēt.
Es gribu, lai viņa pieskaras man. Stāvot jūrā. Mazliet, ar pirkstu galiem.
Es nekad neesmu varējis atļauties darīt to, ko gribu, vienmēr bija jādara tas, kas ir pareizi.
Man tas beidzot vienreiz ir piegriezies. Man ir apnicis būt pareizam. Es gribu būt īsts.

Izdošanas gads 2022
ISBN 9789934906510
Iesējuma veids mīkstie vāki
Izdošanas vieta Rīga
Lappušu skaits 160
Izmērs 21.1cm x 12.9cm x 1.2cm
Valoda latviešu